Dekalogs - desmit laimīgas dzīves baušļi

Mūsu šķietami tik apgaismotajā, taču patiesībā līdz galējai robežai ar informāciju pārsātinātajā zinātnes un tehnikas progresa laikmetā kaut kā nav pieņemts runāt par Dievu ārpus reliģijas un baznīcas. Tāpat arī par dvēseli. It kā ne viens, ne otrs šajā pasaulē vispār nepastāvētu. Un, ja arī kādreiz nākas šīm lietām pieskarties, tad mēs - kā jau lietišķiem cilvēkiem pieklājas - cenšamies darīt to ar viegli ironisku smaidu. Sak, paši saprotam šī novecojušā simbola absurdumu. Tā nu ir iegājies...

Bet vai tiešām Dievs ir novecojis un kļuvis par "pagātnes mantojumu"? Vai tādi jēdzieni kā "Dievs" un "dvēsele" ir tikai simboli, vai arī runa tomēr ir par visīstāko realitāti? Vai mēs patiešām saprotam, kā dzīvojam, ko darām, no kā atsakāmies?

Iepriekšējā numurā, aplūkojot desmito Dieva bausli, runājām par nepieciešamību iekārot "savējās" lietas, tas ir, vēlēties dzīvot pašam savu dzīvi visā tās pilnībā. Runājām par to, ka viens no galvenajiem nosacījumiem, kā cilvēkam saglabāt garīgo līdzsvaru, uztvert realitāti ar prieku.

Šķiet, kas gan var būt vēl vienkāršāk: dzīvo un priecājies!

Taču -

kādēļ gan ap mums tik daudz nelaimīgo? Kāpēc laiku pa laikam arī pašiem sāk likties, ka dzīvojam nevis savu, bet gan kādu citu, mums pavisam svešu un neraksturīgu dzīvi?

Varbūt tāpēc, ka ne katrreiz saprotam, kādai īsti jābūt "mūsu" dzīvei.

Varbūt šķiet, ka šis apgalvojums ir krasā pretrunā ar to, par ko runājām, izskatot desmito Dieva bausli? Nepavisam. Vienkārši - pienācis laiks iet tālāk, lai no jauna atklātu sev nākamo, devīto Dieva bausli:

"Tev nebūs nepatiesu liecību dot pret savu tuvāko".

Atgādinu lasītājiem, ka šī raksta iepriekšējās daļās mēs iepazināmies ar desmito Dieva bausli, kas aicina mūs vēlēties dzīvot savu dzīvi visā tās pilnībā, kā arī devīto bausli, kas izskaidro mums "dvēseles redzi un redzējumu" kā vienīgo īsteno un patieso dzīves iepazīšanas avotu un līdzekli. Galvenokārt tās patiesības: kas esmu ES un kāda ir MANA dzīve, MANA būtību.

Runājām par liecības (apliecinājuma) svarīgumu mūsu apkārtējās telpas - dažādu enerģētisko, to skaitā informācijas, lauku - piesātināšanā ar patiesību (dzīvību).

Tagad kārta jautājumam: ko mums ikdienas praksē nozīmē "apliecināt" un "piesātināt dzīves telpu ar patiesību"?

Runa taču nav par savu domu izteikšanu balsī, vērtējot citu cilvēku taisnīgumu vai grēcīgumu, ko mēs tik ļoti mīlam darīt. Runa nav par padomu došanu, kā kuram jāuzvedas, lai atbilstu tā sauktajiem Dieva, taču patiesībā - mūsu priekšstatiem. Runa ir - par mums pašiem.

Ko šādā situācijā nozīmē "apliecināt"? Vai mums būtu jāstaigā pa ielām un katram pretimnācējam jāskaidro, kas Dieva acīs esmu ES?

Protams, nē.

Lai saprastu, ko īsti Dievs domājis, runājot par patiesības apliecināšanu, vērsīsimies pie astotā baušļa, kas skan īsi un kodolīgi: "TEV NEBŪS ZAGT."

Lai varētu dzīvot un priecāties - ko darīt aicina desmitais Dieva bauslis, - jāprot dzīvot savu nevis svešu dzīvi. Lai saprastu, kāda tad ir "mūsējā", jāmācās pazīt patiesību, uzlūkojot pasauli un sevi pašu ar Dieva acīm, tas ir, iesaistot un attīstot šajā uzlūkošanā un novērtēšanā savu Dvēseli. To māca devītais bauslis. Taču patiesības iepazīšana pati par sevi vien nenodrošinās laimīgu un harmonisku dzīvi. Tā ir jāveido - pēc dvēseles gribas un kopā ar to - katru dienu, stundu, minūti. To saka - astotais bauslis.

Šķiet, nekas nevar būt vienkāršāks! Laime taču visos laikos, visos Zemes nostūros bija katra cilvēka lolotākais sapnis. Visi alkstam laimes.

Tad kāpēc neizdodas dzīvot laimīgi? Kāpēc mūsu dvēseles daiļrade tik bieži lemta zaudējumam? Vai tiešām visas savas neveiksmes varam izskaidrot tikai ar pašu laiskumu, nepietiekamām zināšanām vai ienaidnieku vērptajām intrigām?

Protams, nē. Ļoti bieži dvēseles līdzsvara izjaukšanā vainojama septītā Dieva baušļa nezināšana, un līdz ar to - nespēja pildīt. Tā paša baušļa, kas Dekalogā ierakstīts ar pavisam īsiem vārdiem:

"Tev nebūs laulību pārkāpt."